Šo varu mēs neievēlējām, tā mūs nepārstāv!
Ar mums 7888
  • Rīga un Rīgas rajons: 5779
  • Kurzeme: 452
  • Zemgale: 323
  • Latgale: 572
  • Vidzeme: 412
01.05.2014
Uģis Lībietis
Latvijas Radio žurnālists

Ar samazgu sajūtu dvēselē

Kad man prasa, kādas ir emocijas pēc viesošanās Krimā, es parasti saku, ka dīvainas. Jā, tas bija interesants piedzīvojums. Tas bija nepieredzēts, bet ļoti vērtīgs darbs komandā. Tās noteikti ir neaizmirstamas emocijas. Taču šīs emocijas ir divējādas.


Pirmkārt jau sajūtas par pašu Ukrainu. Iepriekšējo reizi, kad viesojos Kijevā (neskaitot 2013. gada Valsts prezidenta vizīti), bija vēlēšanu laiks. Toreiz atkārtotā balsojumā uzvaru guva nu jau par politisko līķi uzskatāmais Viktors Janukovičs. Toreiz valsts bija sadalīta divās ļoti līdzīgās daļās — ar Timošenko vai ar Janukoviču. Jau tolaik tautā runāja — ar vieniem oligarhiem vai otriem.

Ir pagājuši tikai daži gadi, un situācija ir nomainījusies par nezinu cik grādiem... Timošenko jau savu laiku ir atsēdējusi (joprojām uzskatu un uzskatīšu, ka viņa nekad nav bijusi ne balta, ne pūkaina), Janukovičs ir aizbēdzis un pametis savus „godīgi sakrātos” miljonus vai pat miljardus. Kijevas centrā atkal ir barikādes, jaunā vara mēģina sākt kaut ko darīt, cenšoties pārliecināt visus par to, cik nākotnē būs labi, bet kur virzās Krima, manuprāt, joprojām neviens tā īsti nesaprot.

Taču šo gadu laikā ir noticis kas tāds, ko es īsti nebiju gaidījis. Arī ziņās mēs visu laiku rakstījām — opozīcijas pārstāvji, varas pārstāvji... Tas nebūt nav tik vienkārši.

Arī pēc vardarbīgo protestu beigām Kijevā joprojām ir politiskā opozīcija un pilsoniskā opozīcija (aktīvisti?). Ir ukraiņu valodā runājošā sabiedrības daļa, kas iestājas par savu kultūru un rietumnieciskām vērtībām, un ir radikāli noskaņoti nacionālisti, kuriem, rupji runājot, pie kājas visa Eiropa — galvenais ir dzīt un „močīt” „moskaļus” (Manuprāt lielākais kauna traips Ukrainas jaunajai vadībai). Ir krieviski runājošā Ukrainas austrumu daļa, kas vēlas saglabāt savas tiesības runāt dzimtajā valodā, paliekot Ukrainas sastāvā; un ir krieviski runājošā sabiedrības daļa, kas ukraiņu valodu uzskata par hieroglifiem, kurus nevienam nav jēgas mācīties, jo tāpat vienmēr bijusi tuvāka Krievija.

Ir tā krieviski runājošā sabiedrības daļa, kas ar mātes pienu jau ir saņēmusi tagad ģenētiskajā kodā ieprogrammēto viedokli — tie nacistiski un fašistiski noskaņotie „banderovieši” (neatkarīgi no valodas, tautības vai valsts — visi tie no Rietumu puses) pašlaik bruņojas, trenējas (gan Kijevā, gan Viļņā, gan Rīgā, gan Tallinā), lai pēc tam nāktu mūs sist, griezt, slaktēt, sēdināt cietumā un vest uz Kijevu, lai pēc tam tur darītu visu iepriekš minēto. Un tad vēl ir Krimas tatāri, kurus reiz jau ir deportējuši un apspieduši, kuri pašlaik saglabā mieru (jo tā ir likuši viņu vadītāji), bet kuri savu ģimeņu un zemes aizstāvībai būs gatavi cīnīties pret visiem iepriekš minētajiem... Un ir gatavi to darīt gadiem ilgi.


End of discussion!

Ja mēdz teikt, ka latvietim mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, tad man liekas, ka pašlaik kaut kas līdzīgs ir redzams Ukrainā. Es šeit nepārspīlēju, jo tieši šādi vārdi man un kolēģiem (Sandijam Semjonovam, Ģirtam Straustiņam un Atim Klimovičam) bija ne reizi vien jāuzklausa, viesojoties gan Simferopolē, gan Sevastopolē, gan Doņeckā. Un ziniet, kas ir pats sāpīgākais — iespējas aizstāvēties nav dotas, jo mūsu viedoklis tur nevienu neinteresē! Jo „viņi taču zina, kā ir!” (kaut arī, iespējams, ne reizi nav izbraukuši ārpus savas valsts vai pilsētas)

Bet aizstāvēties gribas... Un tad tu saproti, ka uzreiz nav īsti ar ko.

Kā atbildēt līdz baltkvēlei ķērcošai kundzītei, kura apgalvo, ka pie mums tur Latvijā zeļ un plaukst fašisms un nacisms? Nu, visbiežāk šie jēdzieni gan tiek pielīdzināti „nacionālismam”, kas tagad daļā Ukrainas sabiedrības ir pat vēl lielāks ļaunums. Var jau teikt, ka nekā tāda pie mums tiešām nav, ka pie mums pat nevienas neonacistu organizācijas nav.... Bet jums taču „tur” fašisti pat pie Brīvības pieminekļa iet! Bet tie taču leģionāri... Ak tad tādi paši banderovci, kā pie mums?! Es taču teicu, ka fašisti...

Un tad tu saproti, ka mēs varam traktēt vēsturi, kā gribam, mēs varam piedāvāt jebkādus faktus un pierādījumus — NEVIENS to tur, Ukrainas austrumos (par Krieviju nerunājot), neņems vērā. Kā ne reizi vien tika dzirdēts — ja tu reiz esi uzvilcis to (SS) formu, tu esi kļuvis par „brūno mēri”! Viss, āmen! End of discussion!

Kā atrast pretargumentus tam, ka pēc PSRS sabrukuma visa rūpniecība Latvijā ir iznīcināta, rūpnīcas slēgtas, bezdarbs augsts, krīze liela, pensijas mazas, komunālie maksājumi lieli, medicīna dārga utt. utt. utt. utt...... Skaidrot var mēģināt, bet tevi jau neklausās.

Šādos brīžos es aizdomājos, cik tomēr veiksmīgi, efektīvi un mērķtiecīgi ir strādājusi informatīvās propagandas mašinērija šajā reģionā...

Un tas ir jāsaprot!

Ir jāaizmirst dalījums latviešos, krievos un citos

Drīz mūsu „banderovieši” ies pie Brīvības pieminekļa (jo tas viņiem ir svarīgi), un to rādīs kaimiņzemju mediji, un trumpji atkal būs nevis mūsu, bet viņu rokās. 9. maijā mēs visi gānīsim pasākumus pie Uzvaras pieminekļa — to rādīs kaimiņzemju televīzijās un teiks, ka par spīti valdības nosodījumam īstie patrioti piemin varoņus (jo arī viņiem tas ir svarīgi). Tad mēs aicināsim ierobežot lielās kaimiņzemes programmu pārraidīšanu un paši radīsim tādu pašu situāciju kā Ukrainā un Krimā, kur vienā vietā aizliedz ukraiņu medijus, otrā krievu, un beigās zaudētāji ir visi un viens otru ienīst.

Tad mēs pāriesim uz apmācību skolās tikai vienā valodā un atkārtosim to pašu kļūdu, ko pirms neilga laika apstiprinātā Ukrainas jaunā valdība, kuru mēs tik ļoti atbalstām (Starp citu, Ukrainas gadījums pierāda, cik valodas jautājums ir sensitīvs un aktuāls). Un tad, pēc vēlēšanām, kad politiķi nonāks pie varas, mēs labos krēslos iesēdināsim savus cilvēkus — gan draugus, gan sponsorus (kā Timošenko, tā Janukoviča, tā pašreizējās varas laikā). Un tad mēs aizliegsim vienu partiju, kas sadarbojas ar Krieviju, tad mēs atbalstīsim otru, kas aicina karot ar Putinu Maskavā... Un tad, un tad...

Kad Krimā lasīju par dažādu esošo un bijušo Latvijas politiķu aicinājumiem pastiprināt Baltijas valstu aizsardzību, palielināt aizsardzības budžetu, lai novērstu potenciālos draudus nākotnē (jo tādi noteikti būs), man, atklāti sakot, sejā parādījās smaids. Triju Baltijas valstu gaisa telpu uzrauga nu jau 10 (?) ārvalstu iznīcinātāji... Beļbekas aviobāzē pilnā kaujas gatavībā atradās divreiz lielāks skaits iznīcinātāju, kurus „zaļie vīriņi” faktiski sagrāba dažu desmitu minūšu laikā... Vienkārši nobloķējot skrejceļu, daļa no kaujas tehnikas ir neitralizēta... Faktiski vienas dienas laikā 2 miljonu cilvēku apdzīvotā Krimas pussala tika neitralizēta... pat par spīti ukraiņu armijas klātbūtnei... Un viss... Kā zināms, Latvijā dzīvo aptuveni tikpat liels skaits cilvēku kā Krimā, un mūsu valsts teritorija ir tikai divreiz lielāka... Es cienu mūsu armiju un ticu tai un, dod Dievs, lai viņiem nenāktos piedzīvot to, ko pašlaik piedzīvo bāzēs bloķētie ukraiņu karavīri.

Ir jāsaprot, ka sen jau ir jāaizmirst dalījums latviešos, krievos un citos. Pilsoņos un nepilsoņos. Savējos un „tajos tur”. Ja mēs gribam rādīt kādam piemēru, mums ir jāmācās ne tikai no savām, bet arī citu kļūdām, un jācenšas tās labot. Mums ir jāsāk runāt vienam ar otru. Jārada un jārāda tas veiksmes stāsts, kura pašlaik mums vienkārši nav.

Pretējā gadījumā, arī turpmāk mēs Ukrainā (un ne tikai) dzīvojošajiem būsim pūstošajos rietumos dzīvojošie fašisti... Un ar šo — nenomazgājamās samazgu dušas — sajūtu būs jādzīvo arī turpmāk... A tik ļoti negribas!

www.lsm.lv, www.imhoclub.lv
 

Komentāri pieejami tikai reģistrētiem lietotājiem.

Piereģistrēties