Šo varu mēs neievēlējām, tā mūs nepārstāv!
Ar mums 7886
  • Rīga un Rīgas rajons: 5778
  • Vidzeme: 412
  • Kurzeme: 451
  • Zemgale: 323
  • Latgale: 572
31.12.1999

Latvijas Republikas Pilsonības likums


Pirmā nodaļa
VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

Likumā lietotie termini

Ārvalstnieks — ārvalsts pilsonis (pavalstnieks).

Bezvalstnieks — persona, kas netiek uzskatīta par pilsoni (pavalstnieku) saskaņā ar kādas valsts likumiem.

Dubultā pilsonība — personas piederība pie vairāku valstu pilsonības (pavalstniecības).

Naturalizācija — uzņemšana pilsonībā.

Pēcnācēji — lejupējie radinieki taisnā līnijā.

Nepilsonis — persona, kurai saskaņā ar likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

 

1. pants. Latvijas pilsonība

(1) Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti.

(2) Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

2. pants. Piederība pie Latvijas pilsonības

Latvijas pilsoņi ir:

1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

11) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuri reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā un kuriem nav citas valsts pilsonības (pavalstniecības) vai kuri ir saņēmuši iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi;

12) sievietes, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919. gada 23. augusta "Likuma par pavalstniecību" 7. pantu bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, un viņu pēcnācēji, ja šīs personas reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

13) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuras reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā un apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības (pavalstniecības) vai tās ir saņēmušas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi. Pilsonību vienlaikus ar šādu personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;

2) personas, kuras naturalizējušās vai citādi ieguvušas Latvijas pilsonību likumā noteiktajā kārtībā;

3) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

4) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

5) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.03.1995., 06.02.1997. un 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

3. pants. Bērna pilsonība, ja viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis

(1) Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs — ārvalstnieks, bērns ir Latvijas pilsonis, ja viņš:

1) dzimis Latvijā;

2) dzimis ārpus Latvijas, bet vecākiem vai tam no viņiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvijā.

(2) Iepriekšminētajos gadījumos vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties bērnam otras (nevis Latvijas) valsts pilsonību (pavalstniecību).

(3) Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs — ārvalstnieks un abu vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību (pavalstniecību) nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties.

(4) Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs — bezvalstnieks vai nav zināms, bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimšanas vietas.

3.1 pants. Pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimuša bezvalstnieku vai nepilsoņu bērna pilsonība

(1) Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni šā panta otrajā vai trešajā daļā noteiktajā kārtībā, ja viņš atbilst visām šādām prasībām:

1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija;

2) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu;

3) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.

(2) Līdz brīdim, kad bērns sasniedz 15 gadu vecumu, iesniegumu par pilsonības iegūšanu ir tiesīgi iesniegt:

1) abi bērna vecāki, ja viņi ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā un ir bezvalstnieki vai nepilsoņi, kas līdz iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā pēdējos piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas dienas);

2) bērna māte, ja viņa ir reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā un ir bezvalstniece vai nepilsone, kas līdz iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā pēdējos piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas dienas), un ja bērna dzimšanas aktā nav ieraksta par bērna tēvu vai tas izdarīts pēc mātes norādījuma;

3) viens no bērna vecākiem, ja viņš ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā un ir bezvalstnieks vai nepilsonis, kas līdz iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā pēdējos piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas dienas), bet otrs no bērna vecākiem ir miris;

4) bērna adoptētājs, ja viņš ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā un ir bezvalstnieks vai nepilsonis, kas līdz iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā pēdējos piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas dienas).

(3) Ja personas, kurām ir tiesības iesniegt iesniegumu par bērna atzīšanu par Latvijas pilsoni, to nav izdarījušas, nepilngadīgajam, sasniedzot 15 gadu vecumu, ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību šajā pantā noteiktajā kārtībā, iesniedzot vienu no šādiem dokumentiem:

1) dokumentu, kas apliecina, ka nepilngadīgais ir ieguvis vidējo speciālo izglītību vai arodizglītību (arodvidusskola, arodģimnāzija, arodskola) latviešu mācībvalodā;

2) dokumentu, kas šā likuma 19. un 20. pantā noteiktajā kārtībā apliecina, ka nepilngadīgais prot latviešu valodu.

(4) Personas, kurām ir tiesības iesniegt iesniegumu par bērna atzīšanu par Latvijas pilsoni, iesniedz to Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un formā, ietverot šajā iesniegumā savu apliecinājumu par to, ka palīdzēs bērnam apgūt latviešu valodu kā valsts valodu, iegūt izglītību un ieaudzinās viņā cieņu pret Latvijas Republiku un uzticību tai.

(5) Šā panta iespējas pilsonības iegūšanai persona var izmantot līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

(22.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.1998. Pants stājas spēkā 01.01.1999. Sk. 22.06.1998. likuma Pārejas noteikumus.)

4. pants. Latvijas pilsoņu vienlīdzība

Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi.

5. pants. Latvijas pilsonības saglabāšanas tiesības, noslēdzot laulību

(1) Latvijas pilsoņa stāšanās laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, kā arī šādas laulības šķiršana Latvijas pilsoņiem neizraisa pilsonības maiņu.

(2) Vienam laulātajam iegūstot vai zaudējot Latvijas pilsonību, otra laulātā pilsonība nemainās.

6. pants. Latvijas pilsonības saglabāšana ārpus Latvijas teritorijas dzīvojošām personām

Latvijas pilsoņu dzīvošana ārpus Latvijas teritorijas neizraisa Latvijas pilsonības zaudēšanu, izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

7. pants. Latvijas pilsoņu aizsardzība ārvalstīs

Latvijas pilsoņi ārvalstīs ir Latvijas valsts aizsardzībā.

8. pants. Nepieļaujamība izdot ārvalstīm un izraidīt no valsts Latvijas pilsoņus

(1) Latvijas Republika savus pilsoņus neizdod ārvalstīm.

(2) Latvijas pilsoni nevar izraidīt no Latvijas.

9. pants. Dubultā pilsonība

(1) Personai, kura tiek uzņemta Latvijas pilsonībā, nedrīkst izveidoties dubulta pilsonība.

(2) Ja Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var vienlaikus uzskatīt arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni (pavalstnieku), tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku viņš uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni.
 

Otrā nodaļa
NATURALIZĀCIJAS NOTEIKUMI UN KĀRTĪBA

10. pants. Tiesības iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā

Personu pēc tās lūguma var uzņemt Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā.

11. pants. Naturalizācijas ierobežojumi

(1) Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras:

1) ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu;

2) pēc 1990. gada 4. maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu;

3) ir kādas ārvalsts valsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas;

4) dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā);

5) pēc 1940. gada 17. jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanas no PSRS (Krievijas) bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijā. Šis ierobežojums neattiecas uz 13. panta pirmās daļas 6. un 7. punktā un piektajā daļā minētajām personām;

6) ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki, informatori, aģenti vai arī konspiratīvo dzīvokļu turētāji, ja šis fakts konstatēts likumā noteiktajā kārtībā;

7) Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums arī Latvijā šā likuma spēkā stāšanās brīdī;

8) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai Latvijas komunistu savienībā.

(2) Ja persona, kura iesniegusi naturalizācijas iesniegumu, tiek saukta pie kriminālatbildības vai attiecībā uz to ierosināta pārbaudes lieta par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu, iesnieguma izskatīšana tiek apturēta, līdz stājas spēkā tiesas spriedums vai lieta tiek izbeigta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.03.1995. un 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

12. pants. Naturalizācijas vispārīgie noteikumi

(1) Naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kuras ir reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā un:

1) kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā, skaitot no 1990. gada 4. maija (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas brīža);

2) kuras prot latviešu valodu;

3) kuras zina Latvijas Republikas Satversmes un konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" pamatnoteikumus;

4) kuras zina valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi;

5) kurām ir legāls iztikas avots;

6) kuras ir devušas solījumu par uzticību Latvijas Republikai;

7) kuras ir iesniegušas paziņojumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) un ir saņēmušas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi, vai pilsonības (pavalstniecības) zaudēšanu apliecinošu dokumentu, bet bijušās PSRS pilsoņi, kuri 1990. gada 4. maijā pastāvīgi dzīvoja Latvijā, — apliecinājumu, ka tie nav ieguvuši citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

8) uz kurām neattiecas šā likuma 11. pantā minētie naturalizācijas ierobežojumi.

(2) Naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kuras atbilst visiem šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem.

(3) Paziņojums par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības), ekspatriācijas atļauja vai pilsonības (pavalstniecības) zaudēšanu apliecinošs dokuments ir jāiesniedz pēc tam, kad personai ir oficiāli paziņots, ka citu šķēršļu tās uzņemšanai Latvijas pilsonībā nav.

(4) Latvijas Republikas Satversmes un konstitucionāla likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudes kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(5) Iesniedzot naturalizācijas iesniegumu, personai jāmaksā valsts nodeva Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

(6) Personas, kuru iesniegumi pilsonības jautājumos noraidīti, var tos atkārtoti iesniegt gadu pēc iepriekšējā lēmuma pieņemšanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.03.1995. un 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

13. pants. Uzņemšana pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā

(1) Personu, kurai ir īpaši nopelni Latvijas labā, bet kurai nav tiesību naturalizēties šajā likumā paredzētajā vispārējā kārtībā, var uzņemt Latvijas pilsonībā ar Saeimas lēmumu, kas tiek publicēts oficiālajā laikrakstā. Uzņemot pilsonībā personu par īpašiem nopelniem Latvijas labā, uz to netiek attiecināti šā likuma 12. panta (izņemot pirmās daļas 7. punktu) noteikumi.

(2) Persona, kura vēlas, lai tā tiktu uzņemta Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā, iesniedz Saeimai iesniegumu par uzņemšanu pilsonībā. Iesniegumam pievienojama attiecīgās personas autobiogrāfija un paziņojums, ka nav faktu, kas varētu liecināt, ka uz šo personu būtu attiecināms kāds no šā likuma 11. pantā minētajiem ierobežojumiem.

(22.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

14. pants. Naturalizācija vispārējā kārtībā

(1) Piecpadsmit gadu vecumu sasniegušo personu iesniegumus par uzņemšanu Latvijas pilsonībā, ievērojot šā likuma 11. un 12. panta noteikumus, izskata to iesniegšanas secībā.

(2) Ja iesniedzējs izsaka vēlēšanos, ārpus vispārējās izskatīšanas secības izskatāmi iesniegumi, kurus iesnieguši:

1) latvieši un līvi, kas repatriējas uz Latviju;

2) personas, kuras 1940. gada 17. jūnijā bija Lietuvas vai Igaunijas pilsoņi, un šo personu pēcnācēji, ja šīs personas vai to pēcnācēji līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā;

3) personas, kuras 1939. gada 1. septembrī bija Polijas pilsoņi, un šo personu pēcnācēji, ja šīs personas vai to pēcnācēji līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā;

4) personas, kuras vismaz 10 gadus sastāv laulībā ar Latvijas pilsoni un kuras līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā.

(22.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

15. pants. Bērnu naturalizācija

(1) Vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tas attiecas arī uz adoptētiem un ārlaulības bērniem. Uz nepilngadīgiem bērniem, uzņemot Latvijas pilsonībā, netiek attiecināti šā likuma 12. panta noteikumi.

(2) Ja viens no vecākiem naturalizējas Latvijā, bet otrs paliek ārvalstnieks, viņu nepilngadīgais bērns iegūst Latvijas pilsonību, ja:

1) vecāki par to vienojas;

2) vecāki nav panākuši vienošanos, bet bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija.

(3) Ja nepilngadīgo ārvalstnieku (bezvalstnieku) adoptē laulātie, no kuriem viens ir Latvijas pilsonis, bet otrs — ārvalstnieks, bērns iegūst Latvijas pilsonību, ja:

1) adoptētāji par to vienojas;

2) bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā.

(4) Adopcijas anulēšanas gadījumā bērna pilsonību var mainīt.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.02.1997. un 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

16. pants. Nepieciešamība saņemt nepilngadīgā piekrišanu viņa pilsonības maiņai

(1) Nepilngadīgajam vecumā no 14 līdz 18 gadiem pilsonību (pavalstniecību) var mainīt atbilstoši vecāku (adoptētāju) pilsonībai (pavalstniecībai) tikai ar nepilngadīgā rakstveida piekrišanu.

(2) Ja nepilngadīgajam pilsonība (pavalstniecība) mainījusies atbilstoši vecāku (adoptētāju) pilsonībai (pavalstniecībai) bez nepilngadīgā rakstveida piekrišanas, viņam gada laikā pēc pilngadības sasniegšanas ir tiesības atjaunot Latvijas pilsonību neatkarīgi no Latvijā nodzīvotā laika.

(3) Ja ir noslēgta laulība starp Latvijas pilsoni un ārvalstnieku un bērns ieguvis ārvalsts pilsonību (pavalstniecību), tad, pilngadībai iestājoties, viņa naturalizācijai nepiemēro šā likuma 12. panta pirmās daļas 1. punkta nosacījumu.

17. pants. Naturalizācijas iesnieguma pieņemšanas un izskatīšanas kārtība

(1) Naturalizācijas iesniegumus pieņem un izskata Naturalizācijas pārvalde.

(2) Naturalizācijas iesnieguma pieņemšanas un izskatīšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi. Iesniegums izskatāms un atbilde iesniedzējam dodama ne vēlāk kā gada laikā no visu Ministru kabineta noteikumos paredzēto dokumentu iesniegšanas dienas. Lēmumu par uzņemšanu pilsonībā pieņem Ministru kabinets.

(3) Naturalizācijas pārvaldes lēmumu par naturalizācijas atteikumu var pārsūdzēt tiesā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.03.1995. un 06.02.1997. likumu, kas stājas spēkā 06.03.1997.)

18. pants. Solījums par uzticību Latvijas Republikai, iegūstot Latvijas pilsonību

Visām personām, kuras uzņem Latvijas pilsonībā, ir jāparaksta šāds solījums par uzticību Latvijas Republikai:

"Es, (vārds, uzvārds), dzimis (dzimusi) (dzimšanas vieta, datums), apsolu būt uzticīgs (uzticīga) vienīgi Latvijas Republikai.

Apņemos godprātīgi pildīt Latvijas Republikas Satversmi un likumus, visiem spēkiem aizsargāt tos.

Es apņemos, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību."

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.03.1995. likumu, kas stājas spēkā 23.03.1995.)
 

Trešā nodaļa
ZINĀŠANU PĀRBAUDES KĀRTĪBA

((Nodaļas nosaukums 22.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

19. pants. Latviešu valodas prasmes pārbaude

Latviešu valodas prasmi pārbauda Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(22.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

20. pants. Latviešu valodas prasmes līmenis

Persona prot latviešu valodu, ja tā

1) pilnībā saprot sadzīves un oficiāla rakstura informāciju;

2) brīvi var stāstīt, sarunāties un atbildēt uz jautājumiem par sadzīves rakstura tēmām;

3) var tekoši lasīt un saprast jebkuras sadzīves rakstura instrukcijas, pamācības un citus sadzīves rakstura tekstus;

4) prot uzrakstīt rakstudarbu par komisijas uzdoto sadzīves rakstura tematu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā no 10.11.1998. Sk. 22.06.1998. likuma Pārejas noteikumus.)

21. pants. Zināšanu pārbaudes atvieglojumi

(1) No latviešu valodas prasmes pārbaudes ir atbrīvojamas personas, kas ieguvušas pamata, vidējo vai augstāko izglītību latviešu mācībvalodas izglītības iestādēs.

(2) Ministru kabinets nosaka īpašu zināšanu pārbaudes kārtību personām, kurām ir piešķirta invaliditāte.

(3) Uz personām, kuras sasniegušas 65 gadu vecumu, neattiecas šā likuma 20. panta 4. punkta noteikumi.

(22.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.11.1998. Sk. 22.06.1998. likuma Pārejas noteikumus.)
 

Ceturtā nodaļa
LATVIJAS PILSONĪBAS ZAUDĒŠANA UN TĀS ATJAUNOŠANA

22. pants. Latvijas pilsonības zaudēšana

Latvijas pilsonības zaudēšanas iemesls var būt:

1) atteikšanās no pilsonības;

2) pilsonības atņemšana.

23. pants. Atteikšanās no Latvijas pilsonības

(1) Katrai personai, kurai ir citas valsts pilsonība (pavalstniecība) vai kurai citas valsts pilsonība (pavalstniecība) tiek garantēta, ir tiesības atteikties no Latvijas pilsonības.

(2) Atteikšanas iesniegumu var noraidīt, ja:

1) personai ir neizpildītas saistības pret valsti;

2) persona nav izpildījusi obligātā aktīvā militārā dienesta pienākumus.

(3) Lēmumu par atteikšanās iesnieguma noraidījumu var pārsūdzēt tiesā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

24. pants. Latvijas pilsonības atņemšana

(1) Latvijas pilsonību var atņemt ar apgabaltiesas lēmumu, ja persona:

1) ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību), neiesniedzot iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības;

2) bez Ministru kabineta atļaujas dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā, policijā (milicijā) vai ir tieslietu institūciju dienestā;

3) apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, ir sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas un tādējādi nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību;

(2) Latvijas pilsonības atņemšana neskar šīs personas laulātā, bērnu vai citu ģimenes locekļu pilsonību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.03.1995. un 22.06.1998. likumu, kas stājas spēkā 10.11.1998.)

25. pants. Latvijas pilsonības atjaunošana

(1) Personai, kura zaudējusi Latvijas pilsonību vecāku vai adoptētāju izvēles juridiskas kļūdas vai pilsonības prettiesiskas atņemšanas rezultātā, Latvijas pilsonību pēc tās lūguma var atjaunot ar Ministru kabineta lēmumu.

(2) Personu, kurai Latvijas pilsonība atņemta saskaņā ar šā likuma 24. pantu, var uzņemt Latvijas pilsonībā tikai naturalizācijas kārtībā un ne agrāk kā pēc pieciem Latvijā pastāvīgi nodzīvotiem gadiem, skaitot no Latvijas pilsonības atņemšanas dienas.

26. pants. Latvijas pilsonības zaudēšanas un tās atjaunošanas dokumentēšanas kārtība

Latvijas pilsonības zaudēšanas un tās atjaunošanas dokumentēšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
 

Piektā nodaļa
NOBEIGUMA NOTEIKUMI

27. pants. Latvijas pilsoņa personu apliecinoši dokumenti

Latvijas pilsoņa personu apliecinošs dokuments ir Latvijas Republikas pase, kā arī Latvijas Republikas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību izdota izziņa.

28. pants. Starptautisko līgumu piemērošana

Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

29. pants. Pilsonības likuma izpildes kontrole

Parlamentāro kontroli pār Pilsonības likuma izpildi veic īpaša Saeimas komisija.
 

Pārejas noteikumi

1. Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).

2. Šā likuma 24. panta 2. punkta nosacījumi neattiecas uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuriem ir dubultā pilsonība, ja viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas teritorijas.

3. Personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim tika reģistrētas vai bija pieteikušās kā Latvijas pilsoņi, saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 15. oktobra lēmuma "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 43) 3.2. punktu un 1992. gada 28. oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914. gada 1. augusta dzīvoja Latvijas robežās, un viņu pēcnācējiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46/47/48) ir Latvijas pilsoņi un viņu reģistrācija nav anulējama, izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus.

4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 15. oktobra lēmums "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 3), Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 27. novembra lēmums "Par Latvijas Republikas Augstākas padomes 1991. gada 15. oktobra lēmuma "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" piemērošanu ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas Republikas pilsoņiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 49/50), Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 28. oktobra lēmums "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914. gada 1. augusta dzīvoja Latvijas robežās, un viņu pēcnācējiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46/47/48), Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 28. oktobra lēmums "Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 15. oktobra lēmumā "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem"" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46/47/48), Latvijas Republikas Augstākās padomes 1993. gada 2. februāra lēmums "Par "Pagaidu nolikumu par kārtību, kādā Latvijas Republikas pilsonību zaudē Latvijas Republikas pilsoņi, kas izstājas no Latvijas Republikas pilsonības"" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 7), likums "Grozījumi Latvijas Republikas Augstākās padomes 1993. gada 2. februārī apstiprinātajā "Pagaidu nolikumā par kārtību, kādā Latvijas Republikas pilsonību zaudē Latvijas Republikas pilsoņi, kas izstājas no Latvijas Republikas pilsonības"" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1993, 34).

 

Likums Saeimā pieņemts 1994. gada 22. jūlijā.
Valsts prezidents G.ULMANIS

Rīgā 1994. gada 11. augustā



likumi.lv

 

Komentāri pieejami tikai reģistrētiem lietotājiem.

Piereģistrēties